patikās Arsenālā izstādītais, krutas interpretācijas. Cepums autoriem

un par izstādi dzelzceļ muzejā mm trūkst vārdu, karoč šitas brauciens man riktīg lab uzlādēja, tieš tas man tagad šajās rudens lietainajās dienās bija vaidzīgs.

Šodien nežēligī sašokējos redzot klipiņu par manām iemīļotajām končām M&M, izrādās šamējie izmanto dzīvniekus testēšanai. Tas man uz mirkli bija šoks. Tagad pat nez vai tamdēļ vairs ēdīšu šīs končas, kaut arī visas šīs lietas – veģetārisms, pret kažokiem un dzīvnieku nogalināšanu, akcijas man ir likušās muļķīgas un pat uzsplīlētas. BET, klips atstāja uz mani lielu iespaidu, nabaga trusīši izskatījās tik nožēlojami

-Šodien man vējš matos, bet rīt es iešu ar kailām kājām pa bruģi.- Šāda atklāsme nāca pār mani šodien kau arī tā ir mana ikdiena – vienmēr pa gaisu

Vel viena lieta ko es zinu, ka noteikti savā dzīvē izdarīšu ir uztaisīšu dredus, man tā viņus gribās, bet patiesībā, vienkārši, neredzu citu izeju saviem mežonīgajiem un cirtainajiem matiem, kas katru dienu sapiņķerējas nepaprasot pat atļauju. un no rītiem vispār ir sprādziens makaronu fabrikā!

Vel apņemos rītdien uztaisīt radošās skices lietišķajā grafikā, ja nē mana mapīte izskatās kliedzoši tukša. tā tak nevar turpināt!

Esmu izdomājusi bliezt aukšā jaunu mājas lapu ar savu portfolijo bilžām, tik vēl nezinu vai tiešām man tas izdosies, kā nekā realizācija aizņem daudz laika un runājot par laiku – LAIKS IR NAUDA TAMDĒĻ NETĒRĒ TO LASOT ŠITO

LABS BY ŠODIEN VISS!

Ielās būs manāmi daudz pirmklasnieki ar smaidu uz lūpām un krāšņiem ziediem rokās saviem pirmajiem skolotājiem, cik nostaļģiski un tā katru gadu. Es gan vairs neatceros savu pirmo skolas dienu, bet vareu derēt, ka biju patīkami satraukta un priecīga. Bet tagad? hm tagad jau tas ir tik pierasti un vienaldzīgi, aizej, saņem savu stundu sarakstu, ieraugi un iepazīsti pirmkursniekus un dzīve atkal turpinās tālāk, tikai nu jau ar citu kursa statusu un citu stundu izkārtojumu, bet viss pārējais pa vecam, skolotāji, kursabiedri un pat vecās mīļās bikses tās pašas, jo redz vissmīļākās un ērtākās

Nez kā ir, izjust to patīkamo satraukumu, kā pirmklasniekam, gribētos atkal, tā just un priecāties kā bērns, kam viss ir tik bezrūpīgs un vienkārš, bet tai pašā laikā biedējoš un sveš, jo viss jau vel nav pazīstams. Kā man gribētos šīs sajūtas, bez jau tik pierastās rutīnas un nostaļģijas.

Nu ko novēlu visiem priecīgu pirmo skolas dienu šajā mācību gadā un nosviniet tā kārtīgi, lai ir ko atcerēties!

Šodien uznāca baigā iedvesma sakārtot savas atvilknes, ko tik tur nevarēja atrast Un tad vel sāku adīt kā tāds narkomāns, kas nepārtraukti šņauc jaunu devu sev nāsīs, adīju un adīju, līdz sapratu, ka nu jau par daudz

Izdomāju akalīņās jaunu dizainu savam plānotājam ja ne vecais apriebās, tagad tāds forš tik stencils biku sabojājās ne tā iegriezu, bet nekas uztaisīju jaunu un vis štokos, darbiņš veksmīgi padarīts.

tā nu jau man te bezmaz vai sanāca atskaite par padarīto bet ko lai dar, ka nekas labāks nešaujas ārā šadā stundā kaut arī naktīs ir vissradošākais proces nu lab beigšu es te klabināt, labāk iešu gulēt…

Es saprotu, ka mēs neizprotam jūs un jūs mūs sievietes un, ka tas arī nav lemts. Par nožēlu jāatzīst šis fakts.

Man nudien liekas, ka jūsu vienīgais mērķis ir ievilkt mūs gultā un tā rupji sakot izdr**t. Jūs visi esat vienādi, visi rīkojaties vienādi…

Man pilnīg sāk rasties riebums pret Jums – Vīriešiem!

Nu ko mīļās dāmas vēlu jums veiksmi ar šiem rupekļiem, es labāk došos brīvdienās uz kādu laiku no šiem izvirtuļiem :@

Tagad tāds sentimentāls romantisko filmu vakars, ar uzkodām. Kā man patīk šādi filmu vakari pa reizītei. Tad tā forši pēc tam, esi uzlādējies ar filmas enerģiju.

O bāc, rīt Borderrock fests, bet es netiek Tā man vislielākā škrobe šonedēļ. Parasti tik forši izfanojāmies pa visiem festiņiem,bet tagad, kā Līga aizbrauca uz Japānu pastrādāt pie šķībazainajiem (bet nedomājiet, ka es rasiste, tas tā teiciens man tāds! ) tā viss, izklaidēm gals

Varbūt paveiksies un tomēr pēdējā mirklī atradīšu kompāniju, bet diez vai. Labi cerēsim uz veiksmi

Es gribu teikt to, ka mums nevajag būt 50, lai justos vientuļi, mēs tā varam justies pat 2 mēnešu vecumā, kad mamma uz sekundi novēršas no mums.

Bet vai situāciju glābtu tas, ka blakām būtu vel kāds? Vai tad mēs nejustos tik vientuļi? To es vel šajā brīdī neesmu izpratusi, jo dažreiz iekšēji ir tik tukša sajūta pat situācijās, kad apkārt ir visi tev tuvie un arī tālie cilvēki.

Vai vientulības sajūta ir neglābjama? …..

Mēs katrs piedzīvojam katru dienu, bet tas kā mēs to izjūtam ir atšķirīgi. Mēs varam būt vienā pasākumā, bet izjust to atšķīrīgi. Mēs kopā varam ēst brokastis, bet izgaršot katrs citādāk. Mēs varam būt vienā gultā, bet izjust atšķirīgi.

Mēs visi kopā staigājam pa šo bruģi, pa šo dzīves bruģi, kas katram izmet savu līkumu un pieliek savu padeni kur krist. Bet ko darīt tad, kad liekas ka nav vairs kur krist? Kad dienas slīd daudz lēnāk un mokošāk? Kā mierināt sevi? Vai stāstīt sev par to, kā Āfrikā bērni mirst no bada un Amerikā cieš no vardarbības? Vai tiešām tad paliktu vieglāk, kad apzinātos, ka kādam citam ir grūtāk?

Tev paslīd garām cilvēks, bet tu nejūti, ka viņam ir skumji, vientuļi vai slikti. Un ja arī justu vai tu viņam palīdzētu?

Kāda īsti ir mūsdienu sabiedrība? Vai mēs spējam saņemties un pār savām problēmām ieraudzīt arī citu? Vai mēs spējam palīdzēt citiem kad mums pašiem ir grūti? Dažbrīd liekas, ka mūs nekas nevieno, nesaista, kā tikai tas, ka mēs dzīvojam uz vienas planētas. Jo katrs dzīvo savu dienu, izjūts savu garšu un sajūtas. Man liekas, ka neviens nevēlas dalīties ar pārējiem savās sajūtās! Bet kādēļ mēs tā darām? Kādēļ mēs neļaujamies izjust apkārtējiem sevi, kādēļ mēs slēpjamies zem savām ikdienas grūtībām, kā attaisnojumu nepalīdzēt otram? Vai ir grūti uz ielas pasmaidīt pretim nākošam cilvēkam, nevis rādīt naidpilnu skatienu? Vai ir grūti pateikt labu vārdu sev tuvajiem, viena nīgra sveiki nomurmulēšanas vietā?

Dažbrīd man tiešām liekas, ka mēs spējam būt vienaldzīgi un naidīgi pret apkārtējiem tikai tādēļ, ka domājam par savām problēmām kā visneciešamākajām un apgrūtinošākajām!

Uzsmaidiet sev un apkārtējiem, neesiet ļauni pret pasauli, ko paši veidojat!

Šajā laikā pilsētai ir savs šarms, klusums, vientulība un miers. Ielas ir tukšas, tikai sētnieki rosās sakopt ielas mūsu labklājībai. Cilvēki mostas, ieslēdz gaismu, radot savu mākslu vērotājam no ielas, veido mozaīku ar saviem kaimiņiem – tumš, tumš un gaišs logs. Luksofors mirgo, nesniedzot atbildi uz jautājumu vai drīkst iet pāri, tas rāda tikai mirgojošu oranžu krāsu. Lielais lielveikals tukš un pamests vientuļš stāv pilsētas centrā kā piemineklis un pielūksmes objekts 21. gs cilvēkam. Vietās kurās tu esi centies izvairīties no uzmācīgās sabiedrības tagad var justies brīvi, jo visi vēl guļ. Ir tikai vēl daži, kuri tā pat kā tu klīsti pa šīm ielām ar savu pienākumu doties tik agri uz darbu vai arī vienkārši baudot rītu un sauli aiz māju jumtiem, kas lēnām lien ārā.

Rīts pilsētā ir kā īsfilma, kas beidzas tikpat ātri kā sākusies. Toties tai ir sava vērtība, tādēļ mēs to baudām!