1. septembris

Tā diena nu ir klāt, rīt 1. septembris.

Ielās būs manāmi daudz pirmklasnieki ar smaidu uz lūpām un krāšņiem ziediem rokās saviem pirmajiem skolotājiem, cik nostaļģiski un tā katru gadu. Es gan vairs neatceros savu pirmo skolas dienu, bet vareu derēt, ka biju patīkami satraukta un priecīga. Bet tagad? hm tagad jau tas ir tik pierasti un vienaldzīgi, aizej, saņem savu stundu sarakstu, ieraugi un iepazīsti pirmkursniekus un dzīve atkal turpinās tālāk, tikai nu jau ar citu kursa statusu un citu stundu izkārtojumu, bet viss pārējais pa vecam, skolotāji, kursabiedri un pat vecās mīļās bikses tās pašas, jo redz vissmīļākās un ērtākās 😀

Nez kā ir, izjust to patīkamo satraukumu, kā pirmklasniekam, gribētos atkal, tā just un priecāties kā bērns, kam viss ir tik bezrūpīgs un vienkārš, bet tai pašā laikā biedējoš un sveš, jo viss jau vel nav pazīstams. Kā man gribētos šīs sajūtas, bez jau tik pierastās rutīnas un nostaļģijas.

Nu ko novēlu visiem priecīgu pirmo skolas dienu šajā mācību gadā un nosviniet tā kārtīgi, lai ir ko atcerēties! 😉

Advertisements

Nu tā sen akal nekas nav rakstīts, beidzot sagaīdīju, kad statistika pierimstas 😀 nu nepatīkas man, ka te tik daudzi ieskrien kā vecā bārā kur sen vairs alu nedod 😀

Šodien uznāca baigā iedvesma sakārtot savas atvilknes, ko tik tur nevarēja atrast 😀 Un tad vel sāku adīt kā tāds narkomāns, kas nepārtraukti šņauc jaunu devu sev nāsīs, adīju un adīju, līdz sapratu, ka nu jau par daudz 😀

Izdomāju akalīņās jaunu dizainu savam plānotājam ja ne vecais apriebās, tagad tāds forš tik stencils biku sabojājās ne tā iegriezu, bet nekas uztaisīju jaunu un vis štokos, darbiņš veksmīgi padarīts.

tā nu jau man te bezmaz vai sanāca atskaite par padarīto 😀 bet ko lai dar, ka nekas labāks nešaujas ārā šadā stundā 😀 kaut arī naktīs ir vissradošākais proces 🙂 nu lab beigšu es te klabināt, labāk iešu gulēt…

Čalim galvenais ir sekss!!!

Man šodien uznāca riktīgas dusmas uz sabiedrības vīrieškārtas pārstāvjiem!

Es saprotu, ka mēs neizprotam jūs un jūs mūs sievietes un, ka tas arī nav lemts. Par nožēlu jāatzīst šis fakts.

Man nudien liekas, ka jūsu vienīgais mērķis ir ievilkt mūs gultā un tā rupji sakot izdr**t. Jūs visi esat vienādi, visi rīkojaties vienādi…

Man pilnīg sāk rasties riebums pret Jums – Vīriešiem!

Nu ko mīļās dāmas vēlu jums veiksmi ar šiem rupekļiem, es labāk došos brīvdienās uz kādu laiku no šiem izvirtuļiem :@

Nu šodien akal nekā jauna, visa diena pagāja tik slaistoties, speciāli paņēmu lidzi dačiku, domāju pastrādāšu, kurš tev deva, visu dienu tik noslinkoju laiskojoties piemājas dārzā. 🙂

Tagad tāds sentimentāls romantisko filmu vakars, ar uzkodām. Kā man patīk šādi filmu vakari pa reizītei. Tad tā forši pēc tam, esi uzlādējies ar filmas enerģiju. 🙂

O bāc, rīt Borderrock fests, bet es netiek 😦 Tā man vislielākā škrobe šonedēļ. Parasti tik forši izfanojāmies pa visiem festiņiem,bet tagad, kā Līga aizbrauca uz Japānu pastrādāt pie šķībazainajiem (bet nedomājiet, ka es rasiste, tas tā teiciens man tāds! 😉 ) tā viss, izklaidēm gals 😦

Varbūt paveiksies un tomēr pēdējā mirklī atradīšu kompāniju, bet diez vai. Labi cerēsim uz veiksmi 🙂

Vientulība

Kad mēs cilvēki fiksējam to, ka patiesībā esam nožēlojami vientuļi. Kāds kam ir 50 gadi sēž savā vecajā ar putekļiem pilnajā istabā un skatās ikvakara Panorāmu, kas ir kā rituāls pirms gulētiešanas, jo tikai tā ir iespējams izjust, ka tu vel piedalieš šīs pasaules notikumu virzībā. Bet vai šis cilvēks savos 20 gados apzinājās, ka tagad viņam būs vienmuļa dzīve?

Es gribu teikt to, ka mums nevajag būt 50, lai justos vientuļi, mēs tā varam justies pat 2 mēnešu vecumā, kad mamma uz sekundi novēršas no mums.

Bet vai situāciju glābtu tas, ka blakām būtu vel kāds? Vai tad mēs nejustos tik vientuļi? To es vel šajā brīdī neesmu izpratusi, jo dažreiz iekšēji ir tik tukša sajūta pat situācijās, kad apkārt ir visi tev tuvie un arī tālie cilvēki.

Vai vientulības sajūta ir neglābjama? …..

Sabiedrības vienaldzība…

Cik līdziecietīgi mēs mēdzam būt, ja mums ir grūti?

Mēs katrs piedzīvojam katru dienu, bet tas kā mēs to izjūtam ir atšķirīgi. Mēs varam būt vienā pasākumā, bet izjust to atšķīrīgi. Mēs kopā varam ēst brokastis, bet izgaršot katrs citādāk. Mēs varam būt vienā gultā, bet izjust atšķirīgi.

Mēs visi kopā staigājam pa šo bruģi, pa šo dzīves bruģi, kas katram izmet savu līkumu un pieliek savu padeni kur krist. Bet ko darīt tad, kad liekas ka nav vairs kur krist? Kad dienas slīd daudz lēnāk un mokošāk? Kā mierināt sevi? Vai stāstīt sev par to, kā Āfrikā bērni mirst no bada un Amerikā cieš no vardarbības? Vai tiešām tad paliktu vieglāk, kad apzinātos, ka kādam citam ir grūtāk?

Tev paslīd garām cilvēks, bet tu nejūti, ka viņam ir skumji, vientuļi vai slikti. Un ja arī justu vai tu viņam palīdzētu?

Kāda īsti ir mūsdienu sabiedrība? Vai mēs spējam saņemties un pār savām problēmām ieraudzīt arī citu? Vai mēs spējam palīdzēt citiem kad mums pašiem ir grūti? Dažbrīd liekas, ka mūs nekas nevieno, nesaista, kā tikai tas, ka mēs dzīvojam uz vienas planētas. Jo katrs dzīvo savu dienu, izjūts savu garšu un sajūtas. Man liekas, ka neviens nevēlas dalīties ar pārējiem savās sajūtās! Bet kādēļ mēs tā darām? Kādēļ mēs neļaujamies izjust apkārtējiem sevi, kādēļ mēs slēpjamies zem savām ikdienas grūtībām, kā attaisnojumu nepalīdzēt otram? Vai ir grūti uz ielas pasmaidīt pretim nākošam cilvēkam, nevis rādīt naidpilnu skatienu? Vai ir grūti pateikt labu vārdu sev tuvajiem, viena nīgra sveiki nomurmulēšanas vietā?

Dažbrīd man tiešām liekas, ka mēs spējam būt vienaldzīgi un naidīgi pret apkārtējiem tikai tādēļ, ka domājam par savām problēmām kā visneciešamākajām un apgrūtinošākajām!

 

Uzsmaidiet sev un apkārtējiem, neesiet ļauni pret pasauli, ko paši veidojat! 🙂