Vientulība

Kad mēs cilvēki fiksējam to, ka patiesībā esam nožēlojami vientuļi. Kāds kam ir 50 gadi sēž savā vecajā ar putekļiem pilnajā istabā un skatās ikvakara Panorāmu, kas ir kā rituāls pirms gulētiešanas, jo tikai tā ir iespējams izjust, ka tu vel piedalieš šīs pasaules notikumu virzībā. Bet vai šis cilvēks savos 20 gados apzinājās, ka tagad viņam būs vienmuļa dzīve?

Es gribu teikt to, ka mums nevajag būt 50, lai justos vientuļi, mēs tā varam justies pat 2 mēnešu vecumā, kad mamma uz sekundi novēršas no mums.

Bet vai situāciju glābtu tas, ka blakām būtu vel kāds? Vai tad mēs nejustos tik vientuļi? To es vel šajā brīdī neesmu izpratusi, jo dažreiz iekšēji ir tik tukša sajūta pat situācijās, kad apkārt ir visi tev tuvie un arī tālie cilvēki.

Vai vientulības sajūta ir neglābjama? …..

Advertisements

Sabiedrības vienaldzība…

Cik līdziecietīgi mēs mēdzam būt, ja mums ir grūti?

Mēs katrs piedzīvojam katru dienu, bet tas kā mēs to izjūtam ir atšķirīgi. Mēs varam būt vienā pasākumā, bet izjust to atšķīrīgi. Mēs kopā varam ēst brokastis, bet izgaršot katrs citādāk. Mēs varam būt vienā gultā, bet izjust atšķirīgi.

Mēs visi kopā staigājam pa šo bruģi, pa šo dzīves bruģi, kas katram izmet savu līkumu un pieliek savu padeni kur krist. Bet ko darīt tad, kad liekas ka nav vairs kur krist? Kad dienas slīd daudz lēnāk un mokošāk? Kā mierināt sevi? Vai stāstīt sev par to, kā Āfrikā bērni mirst no bada un Amerikā cieš no vardarbības? Vai tiešām tad paliktu vieglāk, kad apzinātos, ka kādam citam ir grūtāk?

Tev paslīd garām cilvēks, bet tu nejūti, ka viņam ir skumji, vientuļi vai slikti. Un ja arī justu vai tu viņam palīdzētu?

Kāda īsti ir mūsdienu sabiedrība? Vai mēs spējam saņemties un pār savām problēmām ieraudzīt arī citu? Vai mēs spējam palīdzēt citiem kad mums pašiem ir grūti? Dažbrīd liekas, ka mūs nekas nevieno, nesaista, kā tikai tas, ka mēs dzīvojam uz vienas planētas. Jo katrs dzīvo savu dienu, izjūts savu garšu un sajūtas. Man liekas, ka neviens nevēlas dalīties ar pārējiem savās sajūtās! Bet kādēļ mēs tā darām? Kādēļ mēs neļaujamies izjust apkārtējiem sevi, kādēļ mēs slēpjamies zem savām ikdienas grūtībām, kā attaisnojumu nepalīdzēt otram? Vai ir grūti uz ielas pasmaidīt pretim nākošam cilvēkam, nevis rādīt naidpilnu skatienu? Vai ir grūti pateikt labu vārdu sev tuvajiem, viena nīgra sveiki nomurmulēšanas vietā?

Dažbrīd man tiešām liekas, ka mēs spējam būt vienaldzīgi un naidīgi pret apkārtējiem tikai tādēļ, ka domājam par savām problēmām kā visneciešamākajām un apgrūtinošākajām!

 

Uzsmaidiet sev un apkārtējiem, neesiet ļauni pret pasauli, ko paši veidojat! 🙂

Rīts pilsētā

Vai esieat pastaigājušies pa pilsētas ielām agri no rīta, kad viss ir tukšs?

Šajā laikā pilsētai ir savs šarms, klusums, vientulība un miers. Ielas ir tukšas, tikai sētnieki rosās sakopt ielas mūsu labklājībai. Cilvēki mostas, ieslēdz gaismu, radot savu mākslu vērotājam no ielas, veido mozaīku ar saviem kaimiņiem – tumš, tumš un gaišs logs. Luksofors mirgo, nesniedzot atbildi uz jautājumu vai drīkst iet pāri, tas rāda tikai mirgojošu oranžu krāsu. Lielais lielveikals tukš un pamests vientuļš stāv pilsētas centrā kā piemineklis un pielūksmes objekts 21. gs cilvēkam. Vietās kurās tu esi centies izvairīties no uzmācīgās sabiedrības tagad var justies brīvi, jo visi vēl guļ. Ir tikai vēl daži, kuri tā pat kā tu klīsti pa šīm ielām ar savu pienākumu doties tik agri uz darbu vai arī vienkārši baudot rītu un sauli aiz māju jumtiem, kas lēnām lien ārā.

Rīts pilsētā ir kā īsfilma, kas beidzas tikpat ātri kā sākusies. Toties tai ir sava vērtība, tādēļ mēs to baudām!

Izrāde VDT

creyzi1.jpg

Skats no izrādes. Kopumā forša izrāde iesaku visiem, kas var aiziet, aizejiet! Arī vecākiem 😉

Crazy

Davai visi bliežam uz šo izradi, izklausas baigi interesanta un tieši domāta jauniešiem. Tā, ka beidzam deldēt savus atzveltnes kreslus pie televizora un bliežam uz teātri!
CRAZY

  • Kalendārs

    • jūlijs 2019
      Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
      « Okt    
      1234567
      891011121314
      15161718192021
      22232425262728
      293031  
  • Meklēt